Zilgalvis “Archivium”
Izstāde skatāma līdz 28.jūlijam Lipani Galerijā, Ņujorkā, ASV
ŠODIEN UN RĪT
Ar mākslas projektu “ŠODIEN UN RĪT” mākslas centra NOASS mākslinieki piedalās starptautiskā izstādē “ARCHIVIUM” Lipani galerijā Ņujorkā, ASV.
Dalībnieki: Dzintars Zilgalvis, Krišs Zilgalvis, Stephan Apicella-Hitchcock, Raya Bruckenthal, Manuela de Leonardis, Richard Demarco, Drorit Gur Arie, Felice Hapelzeden, Michael Lazar, Paul Malone, Tomasz Matuszak, Anibal Pella-Woo, Fabrizio Perozzi, Doron Polak, Nicola Rae, Maayan Tsadka, Jan Van Woensel, Jaroslav Vančát, Joyce Yahounda
Fordhemas universitāte lepojas ar jaunu izstādi Linkolna centra Campus Lipani galerijā ARCHIVIUM, kas apvieno divpadsmit kuratorus no deviņām valstīm, lai atlasītu vairāk nekā trīspadsmit māksliniekus. Izmantojot dažādas formas, tostarp grāmatu, instalāciju, fotogrāfiju, skaņu un video, šīs izstādes autori pēta, kas varētu veidot arhīvu. Sākot ar šo jautājumu, izstādītie darbi sniedz dažādu vietu, notikumu un institūciju interpretāciju klāstu un izvirza daudzus jautājumus par pētniecību, tirdzniecību, vēsturi, tulkošanu un atmiņu.
Franču filozofs Žaks Derida paziņoja, ka jautājums par arhīviem nav pagātnes jautājums. Tas ir jautājums par nākotni, jautājums par atbildi, solījumu un atbildību par rītdienu. Arhīvs pēdējo desmitgažu laikā ir kļuvis par izejmateriālu un iedvesmu daudziem māksliniekiem. Mākslinieki veido dažādu līmeņu attiecības ar personīgo, ģimenes un publisko arhīvu materiālu. Viņi pārvietojas elastīgā vēstures telpā un šķērso laika dziļumus. Viņi sadala arhīvu materiālus, izjauc un atsaucas uz tiem, kā arī rada jaunus stāstījumus no konkrētiem vai iedomātiem arhīviem. Viņu kontrolētā, iezīmētā un ierobežotā arhīva atmiņa uzsāk sarunu, kurā mākslinieks izlemj, kurš ienāks pa atmiņu vārtiem un kuram nebūs piekļuves.
Starptautisko kuratoru tīklu Balcony: 2020. gada aprīlī izveidoja Drorit Gur Arie, Doron Polak un Michael Lazar. Platforma veido saikni starp mākslas kuratoriem, lai apmainītos ar profesionālu informāciju un uzsāktu kopīgus projektus. Šo izstādi ARCHIVIUM sponsorē Fordhemas Universitātes Vizuālās mākslas katedra, un to Ņujorkā organizē profesors Apicella-Hitchcock.
Vairāk par izstādi: https://fordhamuniversitygalleries.com/section/522687-ARCHIVUM.html
Vairāk par Dzintara Zilgalvja un Kriša Zilgalvja mākslas projekts “Šodien un Rīt”: http://zilgalvis.com/today-and-tomorrow/
Norise: Lipani Gallery, 113 West 60th St., NY, NY 10023 / 23. jūnijs – 28. jūlijs.
ŠODIEN UN RĪT
Dzintars Zilgalvis un Krišs Zilgalvis
Mēs mēģinām saklausīt tukšumu
Mēs priecājamies par lietām, kuru būtību mēs neizprotam,
Mēs dzīvojam laikā, kuru mēs redzam bet nejūtam.
Mūsu vietā par mūsu bērnu nākotni cīnās kāds cits.
Mēs būsim parādā viņam par savu izglābšanos daudzas paaudzes uz priekšu.
Ekspozīciju veido attēlu sērija, kur mākslinieki performances dokumentācijas veidā demonstrē sprādziena formas un mēroga attiecības ar cilvēku lielumu un materiālās kultūras vērtībām. Mākslas darbi ar sprādziena krāteru formām ir izgatavoti no spīdīga un viegla materiāla: MPET (Metalized Polyethylene Terephthalate) un piepildīti ar gaisu. MPET ir vairāk pazīstams kā materiāls, ko izmanto glābšanas segu ražošanai, kas paredzēta lietošanai ekstremālās situācijās. Izstādes dokumentācija ir tapusi un arhivēta ar Viktorijas un Alberta muzeja (Lielbritānija) un Ukrainas vēstniecības Latvijā atbalstu.
“Mēģinot saklausīt klusumu…”” (VIDEO cilpa)
Monitors ar eksplozijas attēlu un apstādināta sprādziena skaņu, monitors ar dokumentāciju.
Izstāžu atklāšanas dokumentācijā ir redzami lidojoši skulpturāli objekti, kas izgatavoti no spīdīga sudraba un zelta MPET (metalizēta polietilēna tereftalāta), kas attēlo bumbas sprādzienu radītus mākoņus. Objekti, kas jau iepriekš ir stratēģiski novietoti mākslas galerijā, sāk lēnām uzpūsties, radot neuzkrītošu kustību. Ar laiku telpa tiek aizpildīta ar vēl lielākiem spīdīgiem objektiem, kas pēc sava izmēra ir 1:1 attiecībā pret faktisko bumbas sprādziena izmēru. No kompakta salocīta materiāla tie tiek pārveidoti izteiksmīgās formās; piešķirot definīciju tēlniecības darbu aspektiem un plaknēm, kurās atspoguļojas mirgojoša gaisma, apkārtējā telpa, objekti un pat skatītāji. Skaņa, kas pavada visu priekšnesumu, no melodijas kļūst par tehnisku skaņu kopumu, kas attēlo apturēta sprādziena kulmināciju. Iegūstot galīgo formu, sprādziena mākoņi (MPET baloni) paceļas virs grīdas, sāk vizuāli aizēnot galerijas eksponātus un aizpildīt telpas tukšumu, nokļūstot skatītāju priekšā un starpā. Pieņēmuši galīgo skulpturālo formu un pacēlušies lidojumā, mirdzošie mākoņi kļuvuši lieli un dominējoši, pretstatā skaņai, kas no melodijas pārgājusi uz atsevišķiem tikšķiem.