Videomākslas šodiena divās desmitgadēs. I

19.12.2014 / Zanda Jankovska

Organiski saplūstot ar citiem mūsdienu artefaktiem, neviens vairs nejūtas pārsteigts par videomākslas klātbūtni laikmetīgās mākslas izstāžu zālēs. Tā var būt paslēpusies zem vārdu savienojumiem „digitālā māksla” vai „elektroniskie mediji”, iekļaujot sevī disciplīnas – digitālā animācija, animācijas cilpa, datoranimācija, bet jebkurš no šiem salikteņiem vai vārdu savienojumiem nosauc mākslas darbu, kas saistīts ar kustīgo attēlu. Mākslas zinātniece Ieva Auziņa norāda, ka pirms vairāk kā desmit gadiem ar elektroniskajiem medijiem Latvijā visbiežāk tika saprasta videomāksla, to raksturojot kā „jauno komunikāciju tehnoloģiju, skaņas un attēla digitālo manipulāciju tehnoloģiju radīto nosacījumu un iespēju kopumu.”[1] Režisore Ilona Brūvere arīdzan centusies noformulēt videomūziku kā pastāvīgu mākslas žanru, kurā videoattēli, muzikālā ritmā sakārtoti, balstīti kustīgā attēla kompozīcijas pamatprincipos un datorgrafikas telpiskajās variācijās. [2]

Radīt video darbu, nenozīmē modulēt tā apjomus ar rokām kā tradicionālajos medijos izpildītus darbus un tā transportēšanai nav nepieciešams iepakojums, bet gan datu nesējs un rīks, kas šo šifru spēj nolasīt. Augšupielādējot „kustīgās mākslas gabalu” globālā tīmekļa režģī, mākslas darbs ir ikvienam pieejams mājās. Grūti spriest, vai tas ir mērāms ar plus vai mīnus zīmi, ja eksponēto darbu ilgums dažkārt pārsniedz muzeju darba laiku. Ierobežotā laika dēļ, izstādes apmeklējums pārvēršas par „face control”, tuvāku iepazīšanos padarot iespējamu kādā no interneta krātuvēm. Šīs krātuves ir sašūpojušas mākslas darbu sasaisti ar jēdzienu „oriģināls”, jo „oriģināls” var būt reprezentēts vairākās pasaules vietās vienlaicīgi. Tādejādi mākslinieku rosinot uz pārdomām, kā mākslas darba tehnisko reprezentācijas kodu padarīt mūžīgi dzīvu, vienlaicīgi pieslēdzoties pārdomu kanāliem par video pieejamības ierobežošanu.

Šķiet, ka zemestrīce nodejoja pāris balles video sfērā 90.gadu vidū, kad tajā ievirpuļoja digitālie mediji, kuru deju kodu veido „neredzami” skaitļi, no tā treniņa brīža līdz priekšnesuma demonstrēšanai. Kopš 90.gadu beigām Latvijas videomākslas kopainu neveido „radoņi”, kuri lielākoties riņķoja ap Latvijas Televīzijas un Rīgas kinostudijas orbītu, apbruņojoties ar darba izpildei nepieciešamajiem rīkiem. Šajā laika posmā videomāksla kā „kinošņiku” štelle tika piespēlēta Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļai,[3] kur Ojāra Pētersona darbība vēl arvien nodrošina viņa „bērnu” spēles ar video mediju, daļai no izstādēm postulējot jaunās paaudzes pieteikšanas statusu kā „Tauki” (1999), „Cilpa” (2000), „Jukas” (2005), „Noma 00 – 10” (2009).

Tepat – vakardien

Pēc Francijas – Baltijas videomākslas festivāla „pārziedēšanas” 1994.gadā, šajā vizuālās mākslas medija laukā iestājās pauze. Šis pārrāvums izmainīja pilnībā videomākslas ainu Latvijā, ļaujot runāt par diviem videomākslas posmiem – pirms un pēc 90.gadu vidus, iezīmējot divas paaudzes, citus vārdus un uzvārdus, kuru daiļrade tos raksturo. Tas bija tikai pamatots turpinājums, ka austrumu robežu pievēršana ļāva pārkārtoties par 180 grādiem uz rietumu pusi, tādejādi izmantojot tur piedāvātās sadarbības iespējas.

Šādu iespēju arīdzan izmantoja LMA VKN studenti Ervins Broks, Renārs Krūmiņš, Līga Marcinkeviča, Mārtiņš Ratniks un Ieva Rubeze, kuri 1998.gada vasarā devās uz Somiju un pirmo reizi „iepazinās” ar digitālo videokameru mediju mākslas simpozijā „Polar Circuit”. Tāds it kā nejaušs studiju brauciens, kas izrādījās liktenīgs. Pēc šī brauciena studenti apvienojās mākslinieku grupā „F5” (Famous Five),[4] kas uzskatāms par jaunu atskaites punktu Latvijas videomākslas vēsturē. Mākslinieki sākotnēji neaizrāvās ar kopīgu darbu radīšanu. 1999.gadā Raiņa Literatūras un mākslas muzejā aizritēja LMA VKN studentu izstāde „Tauki”, kas bija saistīta ar digitālās videomākslas ienākšanu vizuālajā nozarē.[5] Tur pārstāvētie video darbi (Ievas Rubezes „Un citi” (1999), Mārtiņa Ratnika „Analogs/ Digitāls” (1999), Līgas Marcinkevičas „2in1” (1999), no kuriem pēdējo minēto nekad līdz galam neesmu noskatījusies) ir kļuvuši par Latvijas videomākslas vēstures hrestomātiju. Līgas Marcinkevičas video darbā „2 in 1” paskaidrojumu atrodot šī darba apakšvirsrakstā: „Lietas, kuras cilvēki nevēlas redzēt.” Ne pārāk lielu nervu sasprindzinājumu pieprasa pirmo divu daļu noskatīšanās, attēlojot omīti, kura cīnās ar „mutes rotas” ielikšanu un pusaudzi, kura ir aizrāvusies ar pumpu medībām, skatītājam ieņemot spoguļa saktu punktu. Runa ir par trešo daļu – lopkautuvi, kur ar galvu uz leju piesietais sivēns kauc un kauc tā pavadītāji, raustās agonijā, šļakstās asins lāses… Nudien, šī triloģija ir neaizmirstama.

„F5” pirmo reizi ar kopīgi radītu digitālanimāciju „Bloody TV” (2000) „uzstājās” Open „Slaidšova” projektā (2000), iespraucoties Latvijas Neatkarīgajā televīzijā (LNT) starp reklāmām un pārsteidzot skatītāju.[6] Šis darbs vēlāk tika pārstrādāts interaktīvā versijā un eksponēts izstādē „Cilpa” (2000), kas norisinājās LNMM izstāžu zālē „Arsenāls”. Jaunie mākslinieki ar masu mediju kritizējošu interaktīvo digitālanimāciju skatītājiem deva iespēju ar televīzijas pulti „nošaut” ekrānā esošo tēlu.[7] Atšķirībā no sākotnējiem darbiem, kas drīzāk norādīja uz tās dalībnieku diferencēto interesi, „F5” rokraksts kļuva novērojošs un saturiski pārdomājošs, kas novērojams darbos – divekrānu sinhronizētā videoinstalācijā „Es neskatos” (2006), „Dārznieks” (2010). Mārtiņš Ratniks paskaidro, ka „F5” darbos mākslinieki vēlas sniegt „vairāk vietas sajūtām, vairāk iespējas interpretācijai. Saskaroties ar darbu, katrs uztver to pilnīgi citādāk. (..) Radot darbu, – mēs domājam, runājam un beigās katrs tik un tā izjūtam kaut ko citu.” [8]

Jādomā, ka 90.gadu beigās LMA VKN vidē apvienoties grupās bija vispārpieņemta studentu prakse, nodibinoties arīdzan radošajai apvienībai „rigasZieds” un „Radošai grupai x 13” jeb „x13”.[10] Video ir tikai viens no medijiem, ar kuru komunicē VKN studenti, savu pamanāmību nodrošinot ar aktīvu izstāžu organizēšanu un piedalīšanos tajās, kā arī startējot Starptautiskajā video un laikmetīgās mākslas festivālā „Ūdensgabali” (Miks Mitrēvics, Reinis Pētersons, Anete Melece, Kristīne Kursiša, Kaspars Podnieks, Artūrs Bērziņš, Indriķis Ģelzis u.c.). Arī aizpagājušā studiju gada VKN bakalaura un maģistrantūras absolventu izstāde „Laikam” pierādīja VKN studentu uzticību šim medijam, kurā no vienpadsmit diplomdarbiem astoņi tika izpildīti video tehnikā. [11]

Lai gan liela daļa no māksliniekiem, kurus mēs klasificējam kā video māksliniekus, nāk no LMA VKN, video kā medijs ir savaldzinājis arī LMA Grafikas nodaļas studentus, īpaši (nu jau bijušos studentus) Kati Krolli, Katrīnu Sauškinu, Litu Liepu, Vidagu Karpenko un Evu Lilienfeldi – Melderi. Vairāk nekā piecus gadus grafikas izstādes tiek papildinātas ar video darbiem, tomēr, iekļaujot tos ekspozīcijās, vēl joprojām tiek runāts par grafikai raksturīgajām kvalitātēm – gaismēnu un līniju, kas video formātā iegūst kustību. Arīdzan par vienu no video mākslas radīšanas punktiem ir izveidojusies Liepājas Universitātes Jauno mediju studiju programma.

Tilts starp vakardienu un rītdienu

90.gados „komerciālajās” mākslas galerijās tika akceptēti darbi, kurus iespējams pārdot. 1998.gadā apvienojās dažādu kultūras nozaru pārstāvji,[12] nodibinot Kultūras un mākslas projektu „Noass” kā radošās inteliģences apvienību. Tā tiecās aptver vizuālās mākslas spektru, ar kuru nenodarbojās citas mākslas galerijas.[13] „Noass” darbojās kā nekomerciāla galerija, dažkārt kļūstot par profesionalitātes izmēģinājuma lauciņu jaunajiem māksliniekiem un kuratoriem, sākotnēji fokusējoties uz multidisciplināriem projektiem.

Tomēr gadsimtu mijā mākslas pagalmā videomāksla vēl joprojām bija kā bērns, kurš stāv spēļlaukuma malā, kautrīgi rokās virpinot savu „kinētisko” rotaļlietu. Šī situācija nodarbināja Jura Boiko, Līgas Miezītes – Jensenas un Dzintara Zilgalvja prātus, kuru domas riņķoja par „bērna” iekļaušanu kopējā vizuālās mākslas spēļu laukumā. 2001.gadā, gandrīz pēc desmit gadu pārtraukuma, tika reanimēts videomākslas festivāls Latvijā – Starptautiskais videomākslas festivāls „Ūdensgabali”. Atšķirībā no 90.gadu pirmās puses festivāliem, tas „neapskaloja” tikai Baltijas valstu un Francijas krastus, aicinot piedalīties māksliniekus no visas pasaules. Pirmais festivāls pierādīja, ka interesenti ir izslāpuši pēc šāda veida pasākuma, pārpildot gan pasākumam atvēlēto telpu, gan pirms tā organizēto, ne pārāk reklamēto programmu „Austrumeiropas eksperimentālās filmas un videomāksla no 60.gadiem līdz mūsdienām”, kuru demonstrēja mediju teorētiķe Džoanna Ričardsone no Ungārijas. [14]

Festivāls jau no paša sākuma sastāvēja no diviem komponentiem – konkursa un starptautiskās programmas. Konkursa ietvaros organizatori tiecās demonstrēt video darbus, kas plašākam acu lokam nebija vēl rādīti. Tā kā „Noass” burtiski atrodas uz ūdens, bija vēlme piedāvāt māksliniekiem strādāt ar ūdeni kā elementu, kuru iespējams daudzveidīgi interpretēt. Pirmajos festivāla gados mākslinieki patiesi nodevās galvenokārt metaforiskiem ūdens skaidrojumiem, izmantojot pilnu atribūtu klāstu, kas raisa asociācijas par ūdens tēmu. Starptautiskās programmas tika papildinātas ar citu videofestivālu programmām – „View 04” (Somija), „Viper” (Šveice), lekcijām, radošajām darbnīcām un priekšnesumiem, kas atspoguļoja kustīgā attēla plašās iespējas.

Pēc četru gadu darbības „Ūdensgabali” (2005) izvirzīja pamatuzstādījumu „demonstrēt videomākslas kompilatīvo elementu sintēzi jaunākajos latviešu videomākslas piemēros.”[15] Zem nosaukuma „Videomāksla +” tika ietvertas interaktīvas instalācijas, objekti, īsfilmas, animācijas, mūzikas videoklipi, skatuves improvizācijas, performances, performanču dokumentācijas un dokumentāli poētiskas reportāžas, kam vienojošais elements bija kustīgā attēla klātbūtne. Mākslas zinātniece Alise Tīfentāle rekomendēja, ka, apzīmējot šos procesus, ieteicams lietot jēdzienus „mediju” vai „multimediju māksla.”[16] Apzinoties arī turpmāk, ka lietot vien jēdzienu „videomāksla” ir par šauru, lai apzīmētu festivālā iekļautās izpausmes formas, 2006.gadā to „pārkvalificēja” par Starptautisko video un laikmetīgās mākslas festivālu „Ūdensgabali.” Tika veiktas arīdzan „korekcijas” konkursa aprisēs, to sašaurinot līdz Baltijas valstu reģionam, bet turpinot to bagātīgi papildināt ar starptautiskām programmām un starpdiscināriem/ multimediāliem priekšnesumiem.

Lai gan video medijs bieži vien iekļauts vai izcelts arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētajās izstādēs („Video: Diseldorfa/Rīga”, 2008), tomēr tā prioritāte ir atspoguļot un aktīvi uzturēt diskusiju par jautājumiem, kas saistīti ar laikmetīgās mākslas procesiem kopumā, turpretim „Noass” koncentrējas uz vienu no komponentiem – video kā mediju. Arīdzan ārpus festivāla „Noass” aktualizē jaunāko informāciju par videomākslu, organizējot dažādus tam veltītus pasākumus: izstādes („Black Box Recorder” (2002); „Sapņu sala” (2004); Marka Raidpera (Mark Raidpere) personālizstāde „5darbi” (2005)); sadarbībā ar kuratoru Mišela Nuridzani (Michel Nuridsany) franču videomākslas programma tika eksponēta „Galerijā Centrs” (2007); videomākslas seansi noturēti arī kinoteātrī „K. Suns” (2004) utt. Nenoliedzami, „Noasa” pašaizliedzīgā darbība ir pamanīta, organizācijai deleģējot valsts funkciju par Latvijas videomākslas datu bāzes izveidi un tās uzturēšanu. Arhīvs aptver gandrīz visu Latvijas videomākslas vēsturi, sākot ar tās pirmsākumiem un beidzot ar pēdējiem festivālā „Ūdensgabali” iesniegtajiem video darbiem. Arhīvā glabājas videomākslas darbi no Franču – latviešu (1990, 1991), Francijas – Baltijas (1992, 1993, 1994) videomākslas festivāliem un darbi, kas apkopoti pēc izstādēm vai iesniegti no privātkolekcijām. Lai darbi nebūtu vienpusīgi iekļauti no mākslinieku un kuratoru loka, pilnīgākai informācijas apkopošanai tiek izmantoti materiāli no īsfilmu festivāliem „2ANNAS” un „Ahūns”, kā arī tiek iekļauti J.Rozentāla mākslas vidusskolas diplomdarbi un kursa darbi, Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Kultūras akadēmijas studentu darbi.

Izmantotie literatūras avoti un piebildes:

[1] Auziņa I., Bastarda medijs video un muzejs// Studija. – 2003. – Nr.29. – 66. – 67.lpp.
[2] Brūvere I., Ūdensgabali// Studija. – 2005. – Nr.43. – 56. – 57.lpp.
[3] Turpmāk tekstā – LMA VKN.
[4] „F5” vēlāk pievienojās arī Fēlikss Zīders.
[5] Taurens J., Famous Five. – Rīga: Neputns, 2009. – 9. – 13.lpp.
[6] Traumane M., open mediji// Studija. – 2000. – Nr.11. – 34. – 35.lpp.
[7] Kalniņa I., Cilpas valdzinājums// Studija. – 2000. – Nr.14. – 34. – 37.lpp.
[8] Ratniks M., Eksperimentālais taktiķis Mārtiņš Ratniks/ pierakst. I. Astahovska // Studija. – 2005. – Nr.42. – 18. – 24.lpp.
[9] Grupā darbojās VKN studenti – Reinis Pētersons, Miks Mitrēvics; Glezniecības nodaļas studenti – Jānis Avotiņš, Otto Zitmanis.
[10] Mākslas zinātnes studentes Andas Bolužas vadībā grupā darbojās Matīss Kūlis, Maija Līduma, Santa Oborenko, Ieva Strautniece un Dace Vīksna.
[11] Birkenšteina D., Konkurētspējīgs// Studija. – 2013. – Nr.91. – 54. – 58.lpp.
[12] Kultūras un mākslas projekta „Noass” dibināšanā piedalījās: Orests Silabriedis, Aija Zariņa, Raitis Šmits, Nora Ikstena, Renārs Vimba, Anrijs Krenbergs, Gvido Kajons, Solvita Krese, Irēna Bužinska, Ieva Kalniņa, Kaspars Rolšteins, Iveta Boiko, Dzintars Zilgalvis un Oļegs Tillbergs.
[13] Strautiņš R., Noass Daugavā// Spogulis. – 1998. – 14.nov.
[14] Pīlādzis A., Ūdens vai gabali// Studija. – 2001. – Nr.20. – 73.lpp.
[15] Brūvere I., Ūdensgabali// Studija. – 2005. – Nr.43. – 56. – 57.lpp.
[16] Tīfentāle A., Dārgā videomāksla, kur tu esi? Es gribu iepazīties ar tevi!// Studija. – 2005. – Nr.44. – 54. – 57.lpp.