Arnolds Skrastiņš ir mākslinieks, dzejnieks un pašdarbības teātru aktieris. Tomēr visplašāko ievērību viņš ieguva ar saviem tehnikas brīnumiem. Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados viņš konstruēja un uzbūvēja lidmašīnu. Tā gan nelidoja, jo motocikla motora jaudai pietrūka zirgspēku, lai šo tehnikas brīnumu paceltu gaisā. Kad vajadzēja pieņemt lēmumu, motoram palielināt cilindru apjomu, lai pirmais lidojums varētu sākties, parādījās vēl viena problēma un reāls drauds, ka autoru arestēs par mēģinājumu bēgt no PSRS uz Zviedriju. Sapņa piepildījums bija tik tuvu un tomēr nerealizējās. Galu galā, ziemā, noņemot spārnus, ar slēpēs apauto lidmašīnu autors vizināja kaimiņu un radu bērnus pa paša būvēto Rubas pagasta “Cīruļu” mājas pagalmu un apkārtējiem laukiem.
Arnolds Skrastiņš ir gandrīz vai vienīgais Latvijas naivās mākslas pārstāvis, kurš ar nazi un kaltu darinājis kustīgas (kinētiskas) skulpturālas grupas. Jādomā, ka skulptūru izteiksmes spēkā, intonācijā un liecinājumā Arnolds Skrastiņš saglabājis daudzus stāstus par savu dzīvi. Viņš atzīmējis, ka griež “koku, kā pele grauž, un gludina pa druskai.” Pirmie kokgriezumi bija primitīvi rotājumi paša izgatavotajām vienkāršām mēbelēm, kā arī rotaļlietas un lelles radu bērniem. Robustās skulptūras ir vienkāršas un naivā manierē risina līdzsvara un kustības problēmas. Formās tās vairāk balstās uz raupji apstrādātu ģeometrisko formu – lodes, apļa, trīsstūra un četrstūra izteiksmību. Nenoliedzami naivi erotisko skulptūru darināšana bija arī izaicinoša uzdrīkstēšanās padomju puritānisma apstākļos. Darbu tapšanas vēsture ir gara un sarežģīta, un attieksme pret skulptūrām vienmēr bijusi atšķirīga. Arnolda Skrastiņa daiļrades uzmanības centrā bija ne tikai izgriezto kustīgo skulptūru detaļu montēšana ar paša izgatavotiem mehānismiem. Viņš visu mūžu bijis aktieris pašdarbnieku teātru trupās, no 1960.gada gleznojis ainavas, fotografējis, rakstījis dzejoļus un pēc pasūtījuma kalis arī akmens kapakmeņus.
Aprakstā izmantoti Dzintara Zilgalvja un Aivara Leiša teksti.
